Gribu pastāstīt par pagājušā gadā nogalē izdoto grāmatu «Kalupes sibīriešu stāsti». Par to zinu tālab, ka tajā stāstīts arī par manu māsīcu Sofija Baiks, kura ar ģimeni desmit cilvēku sastāvā 1941.gada 14.jūnijā tika deportēti, – tēvs Anufrijs Baiks uz Vjatlagas nāves nometni, bet māte Marija ar astoņiem bērniem uz Krasnojarskas apgabalu.

No nelielā Kalupes pagasta 1941.gadā izvesti 55 cilvēki, bet 1949.gadā – 169 cilvēki.

Māsīca Sofija pirms bojā ejas 30 gadu vecumā man novēlēja deviņas burtnīcas ar dzejām , tēlojumus un vēstules ar lūgumu darīt pasaulei zināmu netaisnību un mokas, kas piemeklējušas aizvestos Sibīrijā. Par to esmu daudz rakstījusi.

Pie manis ciemojās grāmatas izdevējas – Kalupes sieviešu kluba «Astras» pārstāves skolotājas Irēnas Mukānes vadībā. Viņām sniedzu daudzus Baiku ģimenes materiālus, stāstus, dzejas, fotogrāfijas un atmiņas. Grāmatā ievietota arī mana fotogrāfija un atzīmēts, ka godam pildu mīļās radinieces novēlējumu.

Daži atmiņu fragmenti

Gribu pastāstīt dažus fragmentus no Kalupes izsūtīto dzīves mokām.

* «Uz Sibīriju ar bērniņu zem sirds,» – tas par Domiceļu Raščevsku. Lai nebūtu bērniņš jālaiž pasaulē zem klajas debess, abi ar vīru Leonu izraka dziļu bedri, tajā salika zarus, ar kājām samīcīja mālus un kūts mēslus un ar tiem pārklāja bedri. No vecu dēļu gabaliem uztaisīja durvis. Tā viņi dzīvoja. Leons bija dienējis sarkanajā armijā un, kad aizgāja pie komandanta prasīt normālākus dzīves apstākļus, tas sarkanarmieša apliecību iemeta krāsnī un noskaldīja: «Tu esi bandīts!»

* Juzefa Mežraupe nomocīta smagos meža darbos. Dienas norma – 25 kubikmetri sagatavota materiāla, un 12 kilometri turp un atpakaļ bija jānoiet kājām līdz nometnei. No pienotavas palūdza piena trauku samazgas, tās sajauca ar miltu saslaukām un smalkām zāģu skaidām un cepa plāceņus. Niecīgs maizes gabaliņš tika vien darbā gājējiem, bet bērniem pārtika netika iedalīta. Viņi ēda zāli un dažādu nezāļu saknes. Daudzi mazuļi mira, jo bads bija neciešams un neaprakstāms. Vienā dienā nolīdzināja kapus, kas nepaspēja savējos pārapbedīt, tā mirušo bērnu kaulus vazāja suņi. Juzefai piedzima slimīga meitene Zentiņa.

* Jadviga Motivāne izvesta ar sešus gadus vecu dēliņu, vīrs bija aizsargs un 1944.gadā tika nošauts. Mazais Vitolds katru dienu gāja pie vietējā kaimiņa prasīt, cik pulkstenis, jo tur uz galda bija karsta tēja un līdzi iedeva vienu ceptu kartupeli .Pēc gadiem viņš apprecēja Zentiņu.

* Pēteris Kivlenieks kopa lopus, lielā salā govis piesala pie zemes, tās nebija iespējams piecelt un izslaukt. Kad viņš atteicās no šī darba, tika piesolīts nogādāt bedrē «pie baltajiem lāčiem». Vēlāk viņu norīkoja ar vērša pajūgu ceļa remontdarbos. Vienreiz bija jātiek pāri upei, kurā peldēja ledus gabali. Vērsis neparko negribēja iet upei pāri, tad Pēteris izģērbās veļā un peldot veda sev līdzi vērsi. Straume aiznesa virsdrēbes, un viņš krastā palika slapjš tikai veļā.Vai var iedomāties, ko tas nozīmēja šim cilvēkam? Pēc tam tika ievietots vietēja slimnīcā.

* Vladislavs Bogdāns bija norīkots darbā zelta raktuvēs, gulēja caurās barakās uz plikiem dēļiem. Rītos mati ērkulī bija sasaluši, no drēbēm izpurināja sniegu, apēda maizes gabaliņu sērkociņu kastītes lielumā un uzdzēra pliku ūdeni. Palielinājās mirstība. Ja izsūtītais vairs nevarēja iziet darbā, viņu apdullināja ar sitienu galvā un prom uz «nāves ieleju» vilkiem un lāčiem par barību. Vēlāk viņu pārcēla uz virtuvi smagos darbos, uzturā deva tikai kartupeļu mizas, bet siltumā Vladislavs izdzīvoja. Iemanījās kartupeļus mizot ar biezu mizu un tās nesa citiem, lai paglābtu no nāves. Cilvēki ēda zirgu mēslus un bija laimīgi, ja varēja tos atrast, grauza priežu mizas, jebko, lai vilktu savu dzīvību. Pēc desmit gadiem pasludināja amnestiju. Kad Vladislavs pārbrauca mājās, vecāki viņu nepazina un raidīja prom. Kad nejauši ieraudzīja skrandaiņa roku, kurai trūka viena pirksta, atpazina savu dēlu.                                                                                                                                                                          * Slaucējas nedrīkstēja lietot izslaukto pienu, bieži nāca kontroles un pārbaudīja, vai govis tīri izslauktas. Vienreiz odu atbaidīšanai uz ugunskura slepus izvārīja spainīti piena. Tūlīt ieradās komisija. Viena slaucēja uzmeta vāroša piena spainim lupatu un pati uzsēdās virsu, bet pārbaudītāji nesteidzās prom, sievai dega pēcpuse, bet celties nedrīkstēja, lai neiegāztu pārējās.

* No Volgogradas izvestiem vāciešiem mūsējie iemācījās būvēt zemnīcas-būdas. Plēsa velēnas, lika starp žagariem, lipināja ar govju pļekām un māliem. Kad izžuva, būda bija gatava.

* Izsūtīja arī Kalupes baznīcas prāvestu Pēteri Onckuli, kurš apbedīts dzimtenē.

Kalupes izsūtīto ciešanu stāstus varētu citēt vēl daudz, daudz.

Vēstī visai pasaulei

Sibīrijas mocekļi – kā mirušie, tā dzīvie – dzīvo ne tikai Kalupes, Ogres un visas Latvijas cilvēku, bet arī citu valstu un tautu atmiņās un izdevumos.

2006.gada 25.martā Ogres kultūras centrā represēto piemiņas saietā piedalījās Kanādas latviete Hilda E. Smekis. Viņa vāca materiālus, personīgi tiekoties ar Sibīrijas izsūtītiem, lai izdotu grāmatu «Sāpju ceļš». Nesen saņēmu pa pastu biezu grāmatu, kurā H.E.Smekis apstrādājusi izsūtītā Edgara Jasūna Sibīrijas moku stātus. Tās nosaukums «Aiz dzelzs vārtiem» (izdevuši Kanādas Daugavas vanagi). Šī grāmata pilnībā ir lasāma arī internetā. Tā vēstī visai pasaulei par izsūtīto latviešu mokām, pret viņiem vērstām zvērībām, badu, nāvi, čekistu patvaļu un daudz ko citu.

Anna Kudeiko